Terapija-Smilšu

Kas ir smilšu spēles terapija?

Smilšu spēles terapijā ir iespēja iepazīt savu iekšējo pasauli, tā palīdz izpaust to, ko vārdos grūti izteikt, pieskarties tām  dvēseles daļām, kuras nevaram uzrunāt tieši, un ieraudzīt sevī to, kas paslīd garām ikdienišķai uztverei. Smilšu spēles laikā klients var izteikt to, ko jūt un pārdzīvo, taču nespēj izteikt vārdos.  Tādēļ smilšu terapija ļoti ieteicama bērniem, bet ne tikai. Smilšu spēles figūriņas ir bērna vārdi un bērna valoda ir izveidotā bilde,  tādā veidā bērns „runā” par to, kas viņām sāp un līdz ar to meklē sāpēm un problēmām risinājumu.

Kā notiek smilšu spēles terapijas process?

Smilšu terapijas telpā atrodas divas smilšu kastes – viena ar sausām, otra ar slapjām smiltīm. Bērns var izvēlēties kādā vēlas darboties. Plauktos atrodas dažādas miniatūras figūriņas, kas attaino pasauli mums apkārt.

Bērns tiek aicināts aplūkot figūriņas un izveidot savu smilšu bildi. Bērns it kā raugās uz āru, izvēloties figūras, taču patiesībā viņa skats ir vērsts uz iekšu, sevī.

Smilšu bildes “strādā” nevis prāta, bet emociju līmenī – runā dvēsele. Dziedinošs jau ir pats smilšu bilžu veidošanas process.

Kad smilšu bilde ir izveidota, tajā attēlotais saudzīgi tiek izteikts vārdos.

Kam un kādos gadījumos var palīdzēt smilšu spēles terapija?

Smilšu spēļu terapiju var piedāvāt bērniem sākot no 4 gadu vecuma. Smilšu spēles terapija palīdzēs gadījumos, ja ir traumatiski pārdzīvojumi (šķiršanās, tuvinieka zaudējums), ģimenes, vienaudžu attiecību problēmas, emocionāla rakstura grūtības (bailes, dusmas, trauksme ,nakts bailes) neirozes, stostīšanās, tiki, adaptācijas grūtības, enurēze, depresivitāte.

Pastāv maldīgs uzskats, ka smilšu terapija domāta tikai bērniem, tā tiek piedāvāta arī pusaudžiem un pieaugušajiem. 

Ko dara psihologs smilšu spēles terapijas laikā?

Nereti rodas jautājums, ko tad dara psihologs, ja bērns no sākuma “spēlējas” smiltīs un pēc tam pats pastāsta par bildi? Pirmkārt, psihologs uzmanīgi vēro bērnu. Kā bērns pieskaras smiltīm, aktīvi darbojoties vai pretēji nepieskaras tām nemaz. Vēro kā bērns aplūko figūriņas, kā tās izvēlas, kādas emocionālas reakcijas bērnā veidojas. Otrkārt psihologs uzmanīgi klausās, ko un kā bērns stāsta par bildi. Reizēm, kad bērns pats nestāsta, tad psihologs saudzīgi stāsta par esošo bildi.

Psihologs smilšu terapijas laikā bērnam dod drošu vidi, kurā uzticēties  izpaust savas jūtas un domas,  un būt pilnībā pieņemtam.

Mana smilšu spēles terapijas izglītība, pieredze.

Smilšu spēles terapijas metodi  man ir laimējies apgūt pie brīnišķīgas pasniedzējas smilšu spēles terapeites Veras Šķerbakovas mācoties Latvijas Smilšu spēles terapijas biedrības Lindes fon Keizerlinkas institūtā. Esmu ieguvusi Latvijas Smilšu spēles terapijas biedrības izsniegtu apliecību, kas ļauj man pilntiesīgi izmantot Smilšu – spēles terapijas metodi psihologa darbā. Šobrīd turpinu savu smilšu terapijas apmacības ceļu Veras Šķerbakovas meistarklasē.

Smilšu spēles terapijas metodi, izmantoju savā psihologa darbā un uzskatu, ka tā ir vienreizēja iespēja, saudzīgā un bērniem saprotamā veidā rast risinājumus problēmsituācijām.

Kas notiek, kad bērns, pusaudzis dzīvo trauksmē, spriedzē?

Kad bērns ilgstoši atrodas spriedzē, bailēs vai trauksmē — piemēram, skolā, mājās vai starp vienaudžiem — viņa ķermenis reaģē tā, it kā viņš būtu pastāvīgā ‘gatavībā’. Smadzenes dod signālu organismam, ka jāaizsargājas: izdalās stresa hormoni, muskuļi saspringst, elpošana un sirdsdarbība paātrinās. Ja tas turpinās ilgi, šis spriedzes stāvoklis sāk ietekmēt dažādas ķermeņa sistēmas.

Bērna organisms ir ļoti jutīgs, un, kad emocijas netiek izrunātas vai saprastas, tās bieži izpaužas caur ķermeni — ar galvassāpēm, vēdera sāpēm, nelabumu, temperatūras svārstībām vai pat pastiprinātu uzņēmību pret slimībām. Tas nenozīmē, ka simptomi ir ‘iedomāti’ — tie ir ļoti reāli, tikai to cēlonis ir saistīts arī ar nervu un hormonālās sistēmas darbību.

Ķermenis un emocijas ir cieši saistīti — tāpat kā, kad mums ir bail, sirds sāk sisties ātrāk vai mute kļūst sausa. Ja bērns šādā saspringumā dzīvo bieži vai ilgstoši, tas var ietekmēt imūnsistēmu, gremošanu, miegu un pat to, cik viegli viņš saslimst vai cik smagi slimības norit.

️Tāpēc svarīgi palīdzēt bērnam ne tikai ārstēt simptomus, bet arī saprast, kas viņā izraisa šo trauksmi vai spriedzi, un mācīt ķermenim ‘atgriezties mierā’. Kad prāts un ķermenis sāk atgūties, arī simptomi parasti mazinās.

Ja tavam bērnam bieži sāp galva, vēders, viņš sūdzas par sliktu dūšu vai nogurumu — bet ārsti neatrod pamatotu iemeslu, tad iespējams tà var būt psihosomatika — kad pārdzīvojumi un stress ietekmē bērna fizisko veselību.

Bērna sāpes ir īstas, tikai cēlonis ir jāmeklē dziļāk — emocijās.

Palīdzības iespējas:

Pārskatīt dienas,nedēļas noslodzi;

Atrast laiku atpūtai,mieram;

Ieviest veselīgus ieradumus;

Apzinātas elpošanas vingrinājumi;

Pietiekams,kvalitatīvs miegs;

Regulāras kustības,pastaigas,aktivitātes;

Vecāku atbslsts;

Drošības izjūtas atjaunošana;

Psihologa konsultācijas.

Bērna veselība sākas ar mierīgu prātu un līdzsvaru.

Bērns baidās!?  

Kad vecāku  trauksme un aizsargājošā rīcība  ietekmē  bērna drosmi un drošības izjūtu?

Bailes ir dabiska un nepieciešama  emocija. Tās palīdz mums pasargāties no briesmām un pielāgoties pasaules izaicinājumiem. Un reizēm bailes pārņem vadību pār mūsu rīcībām, uzvedību. Bieži vien bērnu bailes neizaug pašos bērnos, bet tiek iemantotas no vecākiem – gluži nemanot, caur vecāku vārdiem, skatieniem un uzvedību.

Pētījumos pierādīts, ka bērni ļoti jūtīgi uztver, pamana vecāku emocionālo fonu. Ja mamma vai tētis bieži satraucas, uztraucas par iespējamām briesmām, pārmērīgi kontrolē bērna drošību vai bieži brīdina (“uzmanies, nokritīsi!”, “neskrien!”, “nesarunājies ar svešiem!”), bērns pamazām sāk uztvert pasauli kā bīstamu vietu.
Bērns iemācās, ka drošība nozīmē izvairīšanos, nevis spēju tikt gala ar grūto vai bailīgo situāciju.

Pārlieku aizsargājošā mīlestība vai vecāku pāraprūpe saistīta ar bērnu trauksmi un bailēm. Daudzi vecāki  vēlas savu bērnu pasargāt no visa. No vilšanās, kritieniem, konfliktiem, sāpēm, grūtībām. Šī vēlme ir saprotama — tā nāk no mīlestības. Tomēr pārlieka bērna aizsargāšana, pasargāšana, sūta bērnam netiešu vēstījumu:  “Tu nevari pats tikt galā.” “Pasaule ir pārāk bīstama.”

Rezultātā bērns mazāk trenē savas spējas risināt problēmas, bet izvairās no grūtām situācijām, nevēlas iet uz skolu, pulciņiem,ir bailes piedzīvot kļūdas, neveiksmes, bērns nemācas pārvarēt grūtības un atjaunot drosmi, darot, mēģinot.
Ilgtermiņā tas var novest pie zema pašvērtējuma, trauksmes un bailēm no jauniem izaicinājumiem.

Kā pamanīt, ka bērna bailes nāk no vecākiem?

Lai arī neviens vecāks nevēlas nodot savas bailes bērnam, tas notiek pavisam nemanot.Šeit daži signāli, rīcība, kam pievērst uzmanību, pamanīt:

• Bieži brīdinām un kontrolējam bērnu, pat drošās situācijās;
• Neļaujam  bērnam pašam risināt grūtības vai pārlieku ātri sniedzam savu palīdzību;
•  Neļaujam piedzīvot kļūdas pašam;
• Pārmērīgi raizējamies, kad bērns nav redzeslokā.
• Bērns bieži saka “es nevaru”, “man bail”, “labāk nē”’, “es negribu” un tā vietā, lai runātu, risinātu grūītības, vecāki ļauj bērnam atkāpties, nedarīt;
• Bērna trauksme vai bailes ir līdzīgas tām, ko piedzīvo pats vecāks

Kā palīdzēt bērnam tikt galā ar bailēm?

1. Sāc ar sevi. Pirms iedrošinām bērnu, jāpievērš uzmanība savam mieram. Bērns ne tikai klausās vārdus, viņš vēro, sajūt vecāku. Kad vecāks elpo mierīgi, runā droši un tic bērna spējām, tas bērnam kļūst par drošības signālu.

2. Nosauc emocijas vārdos. Runā par bailēm. “Tu juties nobijies, jo šī situācija ir jauna.” Emociju nosaukšana palīdz bērnam tās saprast, nevis no tām bēgt.

3. Esi līdzās, bet ne priekšā. Atbalsti bērnu, ļaujot viņam pašam mēģināt. “Es zinu, ka tev ir bail, bet es ticu, ka tu to vari.” – šī frāze bērnam māca drosmi, nevis izvairīšanos.

4. Drosmes pakāpeniska trenēšana. Bailes vislabāk mazinās, kad bērns saskaras ar tām pa mazam solītim. Sākumā ar atbalstu, vēlāk patstāvīgāk. Piemēram – bailes no tumsas, sākumā izrunāt bailes, uzzīmēt, pasēdēt, būt kopā tumsā, vēlāk vienatnē; jaunā vietā sākumā kopā, izrunāt bailes, iespējamās bailīgās domas, kas būs grūtākais ar ko netiks gala, runajam par emocijām, iedrošinām, uzslavējam par mēģinājumu, vēlāk jau pats mēģina, dodas, dara.

5. Drošības izjūta attiecības. Svarīgākais baiļu mazinātājs ir drošības izjūta attiecībās. Ja bērns jūtas pieņemts un saprasts, viņam ir iekšēja pārliecība, ka grūtības nav katastrofa, no tām nav jābaidās. Tā ir pieredze, ko var izturēt, risināt un piedzīvot, mācīties pieņemt grūtības un stiprināt iekšējo un ārējo drošības izjūtu.